Aktīvi zemnieku
protesti pret likumdevēju vienaldzību un neizdzēšamajām kļūdām. Banku un
būvniecības buma sabrukums. Skaļajiem notikumiem Latvijas ekonomikā ir
jāpiepulcē arī ražošanas sfēras sabrukums. Tādas ražošanas, kas spētu radīt
Latvijas ekonomikai vajadzīgu, atbilstošu produktu. Arī pakalpojumus.
Lielo ražotāju diktāts
Vairāk kā piecpadsmit gadu laikā Latvijas likumdevēji ir dzīvojuši lielo
ražotāju pavadā. Uz vispārējās ekonomiskās eiforijas fona, Latvijas
lielražotāju, veiksmīgo privatizētāju un ārzemju kapitāla izvietotāju, darbības
ir bijušas klaji tuvredzīgas, balstītas uz ātras peļņas iegūšanu. Kokrūpniecība
- vide, kurai bija (iespējams, ka vēl ir) vislielākais potenciāls Latvijas
ekonomikas izaugsmē, tika pakļauta dažu īpašnieku patvaļai. Milzu uzņēmumi tā
vietā, lai izmantotu esošo potenciālu (kvalitatīvu koksnes pieejamību,
profesionālu darbaspēku, zinātnes sasniegumus) un radītu nozari, kas atbilstu
valsts ekonomiskajām vajadzībām, vienkārši izveda no valsts baļķus, gūdami ātru
peļņu, balstoties uz lētu darbaspēku un mežu īpašnieku nezināšanu. Valsts
pārvalde atļāva «naudas maisiem» tēlot konkurenci ar Ķīnas un Krievijas
tirgiem.
Mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) un
amatniecības vajadzības tika un tiek ignorētas, kaut visas (gandrīz visas) pie
varas esošās partijas stāsta par vidusslāņa attīstību. Tieši MVU un amatnieki
ir tie ražotāji, kas spētu radīt tik bieži pieminēto Latvijas nacionālo,
inteliģento produktu, ieviest inovatīvos risinājumus. Piemēri ir lieliski -
«Lāču maize», Latvijas guļbūvju cēlāji utt.
Kāpēc NVO un amatnieki klusē?
Situācija, kad likumdošanu lobē lielražošanas īpašnieki (trīs pušu sarunās ar
valdību piedalās Latvijas Darba Devēju konfederācija (LDDK) un arodbiedrības),
MVU un amatnieki dzīvo neapskaužamā situācijā. Pat vismazākajam, pat bezsēriju ražotājam
ir jāpilda visas tās pašas likumu prasības, kas lielrūpniekiem.
Nodokļu slogs uz vienu mazā
uzņēmuma vai amatnieka izstrādājuma vienību izveidojas nesalīdzināmi lielāks
par lielrūpnieku produkciju. Darba drošības un ugunsdrošības normu izpilde ir
praktiski neiespējama, jo prasības radītas lielražotāju situācijai, rēķinoties
ar to milzīgo atbildību, iespējamiem zaudējumiem utt.
MVU un amatnieki ir nodarbināto
kategorija, kurai ir salīdzinoši neliels, vai pat nepastāv administratīvā darba
īpatsvars. Amatnieks, strādājot viens, vai vadot meistardarbnīcu nav spējīgs
atrast laiku likumdošanas labojumu un izmaiņu ierosināšanai, kur nu vēl
realizācijai. Vai tas ir iemesls valsts pārvaldei nerēķināties ar šīs grupas
vajadzībām? Latvijas Amatniecības kamera (LAK), kas pārstāv amatniecības
sektorā nodarbinātos, ir panākusi, ka deviņdesmito gadu sākumā, tika atjaunots
likums par amatniecību, nosakot tās profesionālās darbības jomas, kas saucamas
par amatniecību. Skatīt LAK mājas lapu www.lak.lv. LAK darbības laikā ir izveidoti
profesiju standarti un kvalifikācijas prasības atbilstošajos amatos. Šos
regulējošos dokumentus ir izstrādājušas attiecīgo nozaru profesionāļu
organizācijas - biedrības, brālības. Šobrīd LAK ir reģistrēti vairāk kā 16
tūkstoši biedri. Pēc dažādiem pētījumiem, ar amatniecību Latvijā nodarbojas no
50 līdz 150 tūkstošiem nodarbināto. Un pat ja tie būtu tikai 16 tūkstoši
reģistrēto cilvēku, vai šis skaitlis ir tik neliels, lai to ignorētu?
Atbildība un kvalifikācijas
Ja amatniecības vidē, vismaz likumdošanas līmenī, ir atjaunota ES valstīs
pieņemtā un vēsturiski izveidojusies kvalifikāciju sistēm - māceklis, zellis un
meistars, tad rūpniecības vide, šobrīd, nesteidzas ar strādājošo vides sakārtošanu.
Ieviestas un sakārtotas kvalifikāciju prasības ļauj noteikt atbildības līmeņus,
kas ir svarīgi tālākai ražošanas sfēras likumdošanas uzlabošanai.
Latvijas likumdevēji, lielo
ražotāju pavadā, vēl joprojām, nesaskata atšķirības starp lielo ražotāju un MVU
un amatnieku vajadzībām. Kādēļ ar likumu ir jānosaka dažādu uzraudzības
organizāciju (ugunsdrošība, darba drošība, energoapgādes pārraudzība u.c.)
ekonomisko interešu apmierināšana vidē, kurā nodarbinātie, lai sasniegtu
atbilstošu kvalifikāciju, ir spiesti apgūt šīs zināšanas, un ir paši spējīgi
atbildēt par savu īpašumu? Kādēļ vienādas prasības tiek izvirzītas lielajam
ražotājam un bezsēriju produkcijas radītājam? Vai tiešām atbildības nasta ir
vienlīdzīga, ja uzņēmumā strādā 100 vai 2 cilvēki? Mazo ražotāju produkcija
nespēj nest tādus riskus, kas liktu iegrožot to darbības (atskaitot
energoapgādi, auto un lidmašīnu būvi, iekārtu ražošanu u.c., bet šīs sfēras jau
tiek reglamentētas ar atbilstošu likumdošanu). Galu galā, ja amatnieks pārdod
galdu, kas izjūk pēc trīs dienām, tas drīz bankrotēs, un radītais risks ir
niecīgs, salīdzinot ar tūkstoš eksemplāru draņķīgas produkcijas nonākšanu
lielveikalu tīklos, kur sadzīt rokās ražotāju un piedzīt kompensāciju vai
naudas atmaksu ir praktiski neiespējami.
Kā panākt kvalifikāciju
kvalitāti?
Amatniecībā. Likums par amatniecību nosaka, ka LAK ir tiesības veikt
amatniecībā nodarbināto reģistrāciju un kvalifikāciju. Šāda prakse ir arī
vairākās Centrāleiropas valstīs, un bija arī Latvijā līdz 1940.gadam.
Šobrīd, pazemojot jebkuru
Latvijas uzņēmēju par komersantu (jaunais Komerclikums vārdu uzņēmējs aizstāj
ar komersants - Cilvēks, kas nodarbojas ar liela apjoma tirdzniecību
(skaidrojošā vārdnīca)), un neveidojot MVU un amatniecību atbalstošu
likumdošanu, ir izveidota ekonomiskā un saimnieciskā situācija, kurā MVU un
amatniecībā nodarbinātie neredz vajadzību pēc sertificēšanās un kvalificēšanās,
jo nav būtisku ieguvumu.
Ražošanas sektorā, lielo
īpašnieku pārstāvji apzināti kavē strādājošo kvalifikāciju sistēmas izveidi.
Eiropas Savienības likumdošana nosaka 8 līmeņu kvalifikācijas sistēmu
nodarbināto izvērtēšanai. Nosakot kvalifikācijas prasības katram līmenim, arī
Latvijā, rodas iespējas sakārtot strādājošo vidi. Kaut vai nosakot minimālo stundu likmi par
atbilstoši kvalificēta speciālista darbu. Latvijas likumdevēji, izmantojot
situāciju, ka strādājošajiem nav spēcīgas atbalsta organizācijas, turpina
strādāt lielo īpašnieku interesēs, ļaujot tiem privatizēt pēdējo neprivatizēto
- Latvijas darbaspēku.
Lai esošās un topošās
kvalifikāciju sistēmas būtu darboties spējīgas - tās nedrīkst veidot kā
politisku instrumentu, vai privātā sektora biznesu. Reālas kvalifikāciju
prasības var un drīkst izstrādāt tikai atbilstošās nozares profesionāļu grupa,
kā tas notiek Latvijas Amatniecības kameras gadījumā. Veidojot kvalifikāciju
sistēmas kā privātā sektora izsniegtas kvalitātes zīmes, tiek izveidota
situācija, kurā, kā jebkurā uzņēmējdarbībā, par prioritāti tiek noteikta
kvalifikāciju piešķīrēja peļņa. Tas neatbilst valsts un nodarbināto interesēm.
Kvalifikāciju prasību
noteikšana un ieviešana rūpniecībā strādājošajiem uzlabotu konkurences iespējas
starp dažāda lieluma ražošanas struktūrām.
Profesionālā izglītība
Lai nopietni runātu par Latvijas tautsaimniecības atveseļošanu (nevis
pastutēšanu), ir jāizmaina sagruvušās ēkas pamati - profesionālā izglītība.
Šobrīd, profesionālā izglītības sistēma neapmierina ne lielos ražotājus, ne
amatniekus.
Ražotāju un amatnieku
prasības un vajadzības pēc profesionālās izglītības diametrāli atšķiras.
Lielajiem ražotājiem ir nepieciešami šauri specializēti darbinieki - lentzāģa
operatori, aušanas iekārtas operatori utt., kuru apmācībai ir jāziedo minimāli
līdzekļi maksimāli ātrā laika posmā. Savukārt mazajiem uzņēmumiem un
amatniecībā ir vajadzīgi ļaudis ar vispusēju izglītību - materiālu un
tehnoloģiju zināšanām, praktiskā darba spējām, uzņēmējdarbības pārzināšanu,
produktu un pakalpojumu izstrādāšanas un idejas radīšanas prasmēm.
Lielražošanai ir vajadzīga
izglītība, kas tiek organizēta kursu veidā, maksimāli ekonomējot izmaksas, un,
nereti, paši ražotāji spēj šādu apmācību arī realizēt. Kādēļ gan, lai iegūtu
lentzāģa operatoru, ražotājam būtu jāgaida četri izglītošanās gadi, un kādēļ
tam būtu jāapmaksā liekais izglītības process? Lielo ražotāju vajadzība pēc
vispusēji izglītotiem speciālistiem ir niecīga - tādi ir vajadzīgi cehu
vadītāju, produktu izstrādes amatos. Šādām vajadzībām sagatavotus speciālistus
ražotāji varētu iegūt no pareizi veidotas profesionālās izglītības, kas
nepieciešama arī mazajiem uzņēmumiem un amatniecībai.
Amatnieciskā izglītība nav
jāizdomā no jauna. Centrāleiropas valstu prakse ir iepazīstama ikvienam
interesentam. Par piemērotāko profesionālās izglītības veidu amatniecības un
mazo uzņēmumu vajadzībām Eiropā atzīst duālo izglītības sistēmu. Duālā izglītība balstās uz vispārējo un teorētisko
zināšanu apguvi centralizētās mācību iestādēs (Latvija var pārveidot
profesionālās izglītības iestādes), un praktisko iemaņu apguvi prakses vietās
kur apmācāmais vairāku gadu laikā iepazīst reālos darbības procesus, sākot no
darbavietas iekārtošanas, darbarīku apguves, līdz pat uzņēmējdarbības
praktiskajām iemaņām. Sasniedzot atbilstošu izglītību un spējas, jaunais
speciālists pretendē uz atbilstošas kvalifikācijas iegūšanu, iesaistoties
profesionālajās organizācijās.
Šāds izglītības modelis
ļauj kvalitatīvāk apmācīt speciālistus, ekonomēt līdzekļus uz skolu aprīkojuma
rēķina utt.
Tālākai izglītībai,
profesionalitātes celšanai, pārkvalificēšanai tiek veidoti amatniecības centri,
kur vienuviet ir pieejamas jaunākās tehnoloģijas, iekārtas, materiāli un to
darbībā piedalās profesionālo organizāciju izvirzīti speciālisti. Ir dzirdēts
arguments, ka tik dārgu ekstru Latvijas valsts nevarot atļauties. Bet, kas gan
ir viena šāda centra izveide Latvijā, ja to salīdzina ar neefektīvo līdzekļu
ieguldīšana atsevišķu profesionālo skolu aprīkojuma izveidē? Vācijā viens šāds
centrs tiek organizēti uz, vidēji, miljons iedzīvotājiem. Pēc nozaru
profesionāļu vērtējuma Latvijā būtu nepieciešama viena šāda profesionālā centra
izveide. Ar šādu centru uzbūvi var iepazīties LAK mājas lapā.
Tik daudz darāmā
Vēl neminētas ir neskaitāmas lietas, ko iespējams mainīt un uzlabot Latvijā
politiskajā, ekonomiskajā, izglītības un tautas izpratnes līmenī, kas spētu mūs
pareizi izprast un izmantot mūsu ekonomisko potenciālu. Rakstam pievienoju arī
LAK izstrādātos ieteikumus valdībai, ekonomiskās situācijas uzlabošanai.
Autors: Kārlis
Kazāks, RTU doktorants, LAK Dabiska koka apstrādes biedrības vadītājs
Otrdiena, 3. februāris (2009)
|