Jūlija sākumā klusa un nemanīta pazibēja BNS ziņa, ka fiziskām personām (atbilstoši Lursoft datiem Valdes locekļi - ļjins Aleksandrs, Lasis Elmārs, Reineks Aleksejs, Rupkus Jānis (bijušais Rīgas pilsētas valsts un pašvaldības dzīvojamo māju privatizācijas komisijas priekšsēdētājs), Taube Didzis) piederošā SIA „Barība 2002”, kas ar reģistrācijas Nr.40003580746 Latvijas Uzņēmumu reģistrā iegrāmatota 2002.gadā, plāno Limbažu apkaimē celt jaunu celulozes pārstrādes rūpnīcu. Precīza atrašanās vieta - zemes gabals “Teikas” Limbažu rajona Umurgas pagastā. Jaunajā ražotnē plānots ieguldīt 40 miljonus eiro (28,11 miljonus latu), piesaistot vienu no lielākajām Eiropas bankām. Tas, ka uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Elmārs Lasis cer celtniecības darbus uzsākt jau šī gada septembrī liecina, ka projekta sagatavošanas darbi notiek jau sen. Starp citu, visu saražoto produkciju SIA „Barība 2002” plāno eksportēt, turklāt eksporta valstis uzņēmumam esot jau zināmas, bet publiskotas gan netiek. Strādājot ar pilnu ražošanas jaudu, uzņēmuma plānotā papīra ražošanas jauda būs aptuveni 20 tūkstoši tonnu gadā, bet gada apgrozījums varētu sasniegt 30 miljonu eiro (21,08 miljonu latu).

Komentēt ražotnes ietekmi uz Latvijas vidi un ekoloģiju Nams24 lūdza LU Hidroekoloģijas institūta Jūras ekoloģijas laboratorijas vadītāju, bioloģijas zinātņu doktori Elmīru Boikovu.

Saskaņā ar Vides pārraudzības valsts biroja sagatavotā Atzinuma Nr.5 noslēguma ziņojumu, kurš derīgs līdz 2010.gada 18.jūnijam, agrocelulozes iegūšanas procesā tiks izmantoti kviešu, rudzu un tritikāles salmi, skaidas un šķelda apstrādājot tos ar kālija sulfītu un kālija hidroksīdu. No iegūtās agrocelulozes, pievienojot tai makulatūru un pildvielas, gadā tiek plānots saražot līdz 20 000 tonnām biroja papīra. Uzņēmums kā izejvielu izmantošot vietējo zemkopju savāktos salmus, bet ķimikālijas ievedīs no ārvalstīm. Loģiski spriežot, nav pārliecinoši, ka pamatizejvielas – salmus – vietējie zemnieki spēs piegādāt regulāri un vajadzīgā apjomā tāda apjoma agrocelulozes ražošanai. Starp citu, pats ražošanas process esot komercnoslēpums. Bioloģijas zinātņu doktore Elmīra Boikova uzsver: „Tehnoloģija, kas nav eksperimentāli izmēģināta un vai patentēta, kā tāda ir apšaubāma - nevar celt rūpnīcu, kurai ir ievērojama jauda, nezinot kā tehnoloģija darbosies, tas ir gandrīz vai absurdi.” Turklāt, ražošanas procesa blakus produktu pārstrādei gadā būs nepieciešamas līdz 6000 tonnām amonija sulfāta. Ražošanas procesā veidojošos blakus produktus paredzēts pārstrādāt minerālmēslos.

Atbilstoši Vides pārraudzības valsts biroja noslēguma ziņojumam, topošās rūpnīcas piesārņojošo vielu „piezemes koncentrācijas nepārsniegs normatīvos noteiktās robežvērtības”, „ražotnes darbības rezultātā uzņēmuma apkārtnē netiek prognozēti normatīvos noteikto smaku mērķlielumu pārsniegumi”. Vārdu sakot, ja nenotiks nekas ārkārtējs, kā piemēram, pagājušā nedēļā Olaines mežos, viss būšot atbilstoši normai.

 Vides pārraudzības valsts birojs, pamatojoties uz izvērtētās dokumentācijas analīzi, cita starpā secina, ka „objekta būvniecības rezultātā netiek prognozēta ietekme uz īpaši aizsargājamo sugu populācijām un īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, kā arī kultūras pieminekļiem un kultūrvēsturiskiem objektiem”. Savukārt Jūras Ekoloģijas laboratorijas vadītāja eksperte Elmīra Boikova uzskata: „Rūpnīcas darbība potenciāli var ietekmēt Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta hidroloģisko ciklu, jo rūpnīcas teritorijā nav reālu virszemes ūdens avotu, kurus varētu izmantot tehnoloģijas procesā. Tātad ūdens visticamāk būs jāņem no dziļūdens artēziskiem urbumiem. Turklāt maz ticams, ka rūpnīca spēs nodrošināt pilnīgu slēgto ūdens aprites ciklu.”

Starp citu, celulozes ražošanai tiek patērēts liels daudzums saldūdens. Aprēķināts, ka pie tikpat nesaimnieciskas saldūdens resursu lietošanas kā līdz šim, jau 2025. gadā 2/3 pasaules iedzīvotāju cietīs vidēju līdz smagu saldūdens un dzeramā ūdens trūkumu. Umurgas pagasts atrodas skaistā vietā, kura tuvumā atrodas daudzas lielas un mazas, arī savstarpēji savienotas ūdenskrātuves – Braslas upe, Augstrozes Lielezers, Lādezers, Juglas upe, Salaca, arī Čužu purvs, jūra... Bioloģijas zinātņu doktore Elmīra Boikova skaidro: „Salaca ir vienīgā dabiskā lašu upe dienvidaustrumu Baltijas reģionā.”

 Ne velti Latvijā saražotās celulozes produkcijas importētāji neražo celulozi savā valstī, bet meklē lētus resursus un darbaspēku citur. Turklāt, kā uzsver Bioloģijas zinātņu doktore Elmīra Boikova: „Celulozes jēlmasas ražošana un tās eksports diemžēl atkal rada iespaidu, ka pievienoto vērtību  saņems citi.”

Visā pasaulē cilvēki masveidā protestē pret celulozes pārstrādes rūpnīcu atvēršanu. Arī Urugvajā, Argentīnā, Brazīlijā... Starp citu, Latvijā minētā projekta sabiedriskā apspriešana ir notikusi formāli - tikai 13 interesenti, kas zināmā mērā liecina par informācijas trūkumu...

Diāna Zobena, Nams24 redaktore

tālrunis: 7010783; e-pasts: diana@nams24.lv