Uzņēmējus aicina diskusijas ceļā formulēt memorandu valdībai
16:42
Šogad
24.februarī preses konferencē Uzņēmēju foruma – diskusijas organizatori
uzņēmējs Arnolds Babris, Latvijas Darba devēju konfederācijas izpilddirektore
Elīna Egle un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes
priekšsēdētāja Žaneta Jaunzeme Grende iepazīstinot žurnālistus ar foruma ideju,
žurnālistiem pauda viedokli, ka tieši uzņēmēji būs tie, kuri turpmākos gadus
segs tos milzu ārējos parādus, ko, nevēloties izprast patiesos krīzes cēloņu,
radījuši politiķi. Tāpēc tikai uzņēmēji var rast saprātīgus risinājums kā
izglābt mūs, paši sevi un visu valsti no krīzes.
Preses
konferencē tika īsi izklāstīts tas, kas Latvijā veicina krīzi un apdraud
uzņēmējdarbības veiksmīgu attīstību ekonomikas stabilizācijas virzienā.
Organizatori
atgādināja, ka– ekonomiskā krīze Latvijā brieda ne jau dažus mēnešus vai
dienas. Problēmas pamatā esot pavisam vienkārša lieta – jau gadu gadiem
politiķi neieklausās un nevēlas dzirdēt uzņēmējus. Tieši tāpēc Uzņēmēju forums
– diskusija notiks kā pilnīgi apolitisks pasākums.
Arnolds Babris,
SIA „Arēna Rīga” valdes priekšsēdētājs, uzņēmējs, kurš no maksātnespējīgās A/S
„Brīvais Vilnis” izveidojis rentablu, uz eksportu orientētu zivju pārstŗādes
uzņēmumu, konferencē sacīja, ka uzņēmējdarbība Latvijā tiek apdraudēta un
nepopulāri valdības lēmumi neļauj tai attīstīties, laupot iespējas ne tikai
atgriezt uzņēmumu kredītus, bet arī palīdzēt dzēst valsts ārējo parādu.
Atsevišķu amatpersonu rīcība ir veicinājusi to, ka Latvijas tirgu un konkurētspēju
degradē: * nekvalitatīva produkcija; * negodīga konkurence; * cenu dempings, kas rodas, piemēram,
nodokļu nemaksātāju dēļ, kuri savu saražoto var tirgot lētāk; * eksporta nozaru, kurā politiķi starp
citu saskata ekonomiskās krīzes risinājumu, nodokļu slogs – izejvielas taču
tāpat ir apliktas ar nodokļiem; * nepārdomāta, nedraudzīga un bieži
nekompetenti politizēta pieeja ražotāju interesēm un vajadzībām.”
Latvijas
Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāja Žaneta Jaunzeme
Grende norādīja, ka Latvijā 54 000 uzņēmējiem ir kredīti, kas ņemti
komercdarbības veikšanai dažādās bankās, bet aktīvi ar Latvijas tirdzniecības
un rūpniecības kameru un Latvijas darba devēju konfederāciju sadarbojas vien
6000-7000 uzņēmēju. „Tieši šobrīd ir īstais laiks, lai arī pārējie kļūtu
aktīvāki meklējot kopīgus risinājumus ekonomiskās lejupslīdes apturēšanai. Šis
forums ir tāda iespēja. Daudziem varbūt pat pēdējā, jo nemeklējot risinājumus,
viņi tuvākajā laikā bankrotēs,” tā Ž. J. Grende.
Latvijas Darba devēju konfederācijas izpilddirektore Elīna
Egle konferencē žurnālistiem apliecināja: „Viens no risinājumiem krīzes
situācijai ir pastāvošo darba vietu saglabāšana, jaunu radīšana, tajā skaitā –
valsts subsidēto darba vietu atbalstīšana. Šobrīd ir pienācis īstais brīdis,
lai pēc iespējas plašāks uzņēmēju loks vienotos par krīzes pārvarēšanas soļiem.
”
Atgādinām, ka šī gada 27. februārī (piektdien) plkst. 18:00 Arēnā Rīga tiek
organizēts Uzņēmēju forums – diskusija, kuras laikā ikviens Latvijas uzņēmējs
ir aicināts uz Arēnu Rīga, kur tiek organizēts Uzņēmēju forums – diskusija, lai
paustu savu viedokli par situāciju uzņēmējdarbībā, kā arī uzdotu jautājumus
atbildīgajām amatpersonām un nozaru speciālistiem. Pasākuma noslēgumā uzņēmēju
pārstāvji sagatavos vienotu prasību memorandu, ko iesniegt nākamai valdībai.
Savu dalību pasākumā ir apstiprinājis Finansu ministrs Atis
Slakters, Ekonomikas ministrs Kaspars Gerhards, vairāku ministriju valsts
sekretāri, daudzi Saeimas deputāti, kā arī virkne nozaru speciālistu gan valsts
pārvaldē, gan starp uzņēmējiem.
Informāciju
sagatavoja:
Sabiedrisko
attiecību speciāliste
Anita Āboliņa (26461669, anita.ab@inbox.lv).
Ņemot vērā akūto ideju apsīkumu gan valsts aparātā, gan ražotāju vidū, vēršu uzmanību uz ideju, kā, iespējams, var attīstīt ražošanu, radīt jaunas darba vietas un panāk lielākus nodokļu ieņēmumus.
Kas Mums uz šo dienu ir?
Ir ražotāji (daži ir, tomēr), kuri, iespējams, ir vienīgie Latvijas ekonomikas glābēji un ir valdība – lēmumu pieņēmēja. Ražotājiem nepatīk maksāt nodokļus, bet valstij nepatīk, ka ražotāji nemaksā nodokļus. Lai šo stulbumu padarītu par patīkamu kā vieniem, tā otriem, IESĀKUMĀ vajag pavērst loģiku uz pozitīvo pusi un sanāk sekojošais:
Ražotāji nemaksā nodokļus (ražotājiem prieks), valsts saņem lielākus nodokļus no ražotājiem (valstij prieks). Lai šis, it kā aplamais spriedums, darbotos, to vajag darbināt pa posmiem, t.i. – pēc kārtas.
Iesākumā valdība atļauj ražotājiem nemaksāt nodokļus. (izstrādājot un noteiktā kārtībā apstiprinot ražošanas attīstības programmu, piemēram), bet ražotāji, savukārt, to naudas summu, kura noteiktā termiņā bija jāsamaksā nodokļos, novirza ražošanas attīstībai un jaunu darba vietu radīšanai. Pēc noteikta laika – atkarībā no izstrādātās un apstiprinātās programmas un tajā noteiktos termiņos, piemēram, ražotāji ir attīstījuši savus ražošanas tempus un apjomus, radījuši jaunas darba vietas un attiecīgi palielinājuši nodokļus valsts kasē.
Ideja varētu darboties ilgtermiņā, bet tajā nepieciešamas konkrētu ražotāju idejas, kuras vēl jāuzliek uz papīra un jāsarēķina ciparos, taču šā vai tā – ideja tādēļ ir ideja, lai to apspriestu.
Man, teiksim, pirmais, kas nāk prātā un ar ko būtu varbūt jāsāk – t.i. – risināt jautājumu, ko darīt tām valsts un pašvaldību sabiedrībām, kuras plāno savus budžetus vadoties no budžeta ienākumiem. Tomēr – arī tas jautājums ir atrisināms – pieļauju, ka visai vienkārši, jo ne jau nu viens vai divi ražotāji ir tie, kas tagad uztur valsts kasi. Galu galā, šo novirzīto nodokļu naudu var aizvietot no SVF aizņēmuma, piemēram. Ja jau cipari uz papīra rāda, ka tam ir jādarbojas un faktiski ražotājs pierāda, ka pēc kāda noteikta laika šis viņa plāns vai apstiprinātais projekts darbosies, kādēļ to nedarīt.
Kādēļ neatļaut ražotājam šodien nesamaksāt nodokļus, ja viņš pa to naudu apņemas rīt radīt jaunas darba vietas, kā rezultātā rīt viņš samaksās gan par šodienu, gan par rītdienu un pat vairāk nekā neko nedarot (vai nevarot izdarīt, tādēļ, ka nav liekas naudas)?!
Vēl viens variants varētu būt tāds, ka uz šo no jauna attīstīto ražošanas sektoru valsts iegūst attiecīgu daļu no uzņēmuma – peļņa tātad arī iet uz valsts kasi.
Ko teiksiet ražotāji un politiķi – vai ir argumenti, kādēļ, lai šitā shēma nedarbotos? Es, katrā ziņā tajā saskatu lielāku loģiku nekā vispār spēju saprast tajos Jūsu glābšanas plānos.
Viss jau ir pareizi, es arī tā jau sen domāju, kad ražoju. Bet vaina taču ir tā, kad viņi neēd to Latvijas biezpienu un tāpēc nesanāk tā loģiskā domāšana, jau visus neatkarības gadus.
Ok, biezpienu svītrojam ārā. Pasaules tirgus ražošanas cenas, acīm redzot, Latvija nespēj sasniegt. Ja nozare ir mirusi vai nav dzīvotspējīga - liekam to mierā. Vai tad nekā cita nav? Ir, piemēram, radiotehnika - kruta tehnika un kotējās visā pasaulē. Zinu, ka ārzemnieki brauc uz Latviju, lai nopirktu tumbas, jo tās labi skan. Man pašam divas stāv - skaņa perfekta, tumbas kvalitatīvas, prieks, kur tu rodies?
Latvijā jebkura nozare ir vai nu mirusi,vai nav dzīvotspējīga-ir uz nosprāgšanas robežas.Tāpat kā tauta kopumā.Tā kā-tavas idejas muļķu zemē nestrādā-pašam vajadzēja pielekt,ideju ģenerator. Kāds ir mēģinājis ierakt zemē latiņu un vēlāk novākt ražu? Nepamēģināsi-neuzzināsi,šajā zemē pasākums varētu izdoties.
Pēc objektīviem rādītājiem RRR neražo labas tumbas. Tomēr viņi ir vislabākajā pozīcijā price/performance, kas viņus notur pārdošanas līmenī. Filozofisks jautājums: vai labāk uzražot 10 tumbas pa 100eur/gab, vai tomēr 1 tumbu pa 1000eur/gab.? No ražojošās mašinērijas viedokļa labāks ir pirmais variants, no patēriņa performances - otrais. Tātad... Kur mēs, Latvija, atrodamies?
Ja pavirši paskatos uz tirgus apjomu, pat tad redzu ka tur snaikstas 200 pircēji, kuri gatavi par tumbām nolikt 100eur/gab, un tikai 10, kuri par to spējīgi izgrūst 1000eur/gab... Tāpat zofā zvilnēdams... Cik ciklus es iegūstu?
Kādēļ ražotājiem (uzņēmumiem) būtu jāmaksā nodokļi, īpaši, ja peļņu iegulda uzņēmumā atpakaļ? Taisnīgā nodokļu sistēmā, nodoklis būtu jāmaksā tikai indivīdiem, peļņas saņēmējiem, vienalga, vai tā nāk no algām vai dividendēm. No uzņēmuma paplašināšanā vai uzlabošanā atpakaļieguldītās naudas ieguvēja būs arī valsts nākamajos gados.
Razhotaajs razho to kas vajadziigs. Mums viss ir un taapeec nekas nav jaarazho. Valstij ir jaaaiznjemas nauda lai mees vareetu nerazhot. Un ja valsts aiznjemsies naudu mums viss buus un mees vareesim nerazhot.
Kad shis cikls apstaasies, tad valsts nepaliks un mums naaksies razhot. Un nodoklju jautaajums arii pats atrisinaasies.
Valsts budzetaa nauda vajadziiga tam lai mees vareetu nerazhot.