Latvijā ir daudz cellulozi saturošu izejvielu: kokapstrādes atkritumi (saknes, zari, galotnes, atgriezumi, skaidas = puse no koka), salmi, krūmi u.c. Pievilcīgākās klimata joslās mežu nav daudz; kur ir ūdens, tur arī lauksaimniecība. Nav arī ekonomiski izejvielas tālu transportēt, ražošanai jānotiek izejvielu, ūdens un degvielas patērētāju tuvumā.

Sagaidāms, ka cellulozes pārstrādāšanai pasaulē izveidosies 10-20 procesi, katrs piemērotāks īpašiem apstākļiem, izejvielām, ūdens tuvumam, vēlamai degvielai, ietekmei uz vidi, utt. Šo procesu izveidošanā Latvija var piedalīties tikpat labi, kā kura katra pasaules laboratorija. Ja Latvijas proces būs labāks, to varēs citiem licensēt; ja citi būs Latvijas apstākļiem labāki, latvieši varēs licensēt tos un nopelnīt razošanā.

Attiecībā uz aļgēm, siltākam klimatam ir nenoliedzamas priekšrocības. Bet, alges uzsūc saules energiju labāk nekā sauszemes augi arī Latvijā. Pirms šādu iespēju noraidīšanas, tās ir jāizpēta un jāizvērtē.

Nu taču mazliet parēķini! Patreiz gāzes patēriņš ir ap 2M tonnas gadā, koku izciršanas apjoms - ap 10M kubikmetri. Pat ja pieņem, ka atkritumi ir tikpat, to kopējā energoietilpība ir stipri mazāka nekā izlietotajai gāzei (~1/10 no gāzes energoietilpības uz svara vienību), ja vēl pierēķina klāt transporta un pārstrādes izmaksas - jo neapstrādāti atkritumi ir visai draņķīga degviela - sanāk tā pamaz.

Bez tam, ne jau aiz stulbuma tagad lielu daļu atkritumu atstāj mežā. To lietošana ir mezefektīva, transports pat dažus desmtus kilometru uz lielākiem centriem cenu padara konkurētnespējīgu.

Un ja koksnes atkritumus tomēr sāk izmantot - vai neizrādīsies, ka tie labāk noder kā ķīmiskās rūpniecības izejviela nevis degviela?

Jautājums par ekoloģisko augstvērtīgumu arī ir visai slidens - slapju koksni dedzinot rodas daudz organisku vielu, kuras nepavisam nav nekaitīgas. Bez tam, atņemot mežam šo dabisko mēslojumu, to nāksies mēslot mākslīgi, kas arī maksās.

Kamēr fosilā degviela maksā tik cik tagad tā maksā, tā ir bez ierunām daudz izdevīgāka par kokiem. Kad tās vairs nebūs - koki nebūs glābiņš. Tāpēc es ieteiktu daudz uz kokiem necielēt, bet meklēt fundamentālāku risinājumu. Kaut vai kodolenerģiju, ja labākas domas prātā nenāk. Pasaules urāna krājumi pie patreizējā enerģijas patēriņa pietiek vismaz ~1000 gadiem, izmantojot brīdera procesu - vismaz 10x ilgāk. Pa to laiku gan jau ko izdomās. Šķiet, ka šajā virzienā arī patreiz iet.

Ja runājam par pašreizējo, vispārīgo degvielas ekonomiku vai par to tālākā nākotnē, šķiet, mēs esam uz puslīdz viena ceļa. Mans viedoklis iet pa citu ceļu, ja runājam specifiski par motoru degvielu ne pārāk tālā nākotnē.

Tuvākā vai tālākā nakotnē viegli pieejamie naftas (un gāzes) avoti būs izsmelti un nafta neizbēgami kļūs dārgāka. Globālas sasilšanas apsvērumi nopietni ierobežos akmeņoglu izmantošanu. Atomenerģiju arvien plašāk izmantos siltuma un elektrības ražosanai, bet motoru degvielas iegūšanai arvien nozīmīgaks avots būs augos uzkrātā saules enerģija. Protams, būs arī citādas enerģijas izmatošana satiksmē un transportā, piem., ūdeņradis vai baterijas ar atomtsacijās ražotu elektrību. Bet vajadzība pēc šķidrās degvielas nebeigsies vēl 100 un vairāk gadu.

Naftas avoti pasaulē ir polītiski kontrolēti un motīvi degvielas iegūšanai no augiem šinī brīdī arī ir vairāk polītiski nekā ekonomiski. Netto enerģijas ieguvums no biodegvielas ir niecīgs, tās īpatsvars tirgū nepārsniedz pāris %, bet tā, pirmkārt, dod darbu un maizi pašu cilvēkiem, otrkārt, palīdz kontrolēt naftas cenas pasaules tirgos. Galvenais arguments pret biodegvielu ir pārtikas produktu izmantošana tās ražošanai. Tas un piemērotu platību trūkums neļauj biodegvielas ražošanai izvērsties plašāk.

Neapšaubīts ir uzskats, ka pārtikā nelietotajā augu daļā ir vairāk enerģijas nekā lietotajā. Tāpat, pārtikā nelietotajos augos – kokos, krūmos, niedrās, zālē un aļģēs. Problēma tikai tāda, ka trūkst tehnoloģiju to fermentēšanai vai citādai pārstrādāšanai šķidrā degvielā.

Kas nebija iespējams vakar, būs iespējams rīt. Notiekošais intensīvais darbs šīs problēmas risināšanā nav bez reāla ekonomiska aprēķina. Neredzu iemesla, kadēļ arī latvieši nevarētu tanī piedalīities.

Atgriežoties pie temata, koksnes atstāšana mežā mēslojumam ir vājš argumnets. 3/4 tik un tā izved ārā.

Ja koksne noder ķīmiskajai rūpniecībai, jo labāk. Arī naftu būtu lietderīgāk izmantot ka rūpniecības izejvielu.

"Kad tās vairs nebūs - koki nebūs glābiņš" - Ne jau koki vien. Saules energijas nepārtrauktais uzkrājums augu valstī ir ļoti liels; cilvēkiem jāmācās to labāk izmantot.

Augi asimilē ļoti nelielu daļu saules enerģijas, precīzi momentā neatceros, bet runa iet par procenta simtdaļām vai tūkstošdaļām. Tad jau tieša pārveidošana ir perspektīvāka, kaut patreiz tik dārga, ka atmaksājas tikai tur, kur nekas cits nav pieejams. Fosilajos ogļūdeņražos uzkrāti simtu Mgadu rezultāti, tos mēs bez problēmām nosvilinam dažos simtos gadu, miljons reižu ātrāk, nekā tie uzkrājas.

Augu atlikumi izmantošanas problēma manuprāt nav tehnoloģiju trūkumā, bet gan mazajā lietderības koeficientā - jāiegulda apjomīgs darbs, lai iegūtu nelielu enerģijas daudzumu. Un vēl iekš tā, ka šos atlikumus transportējot, ātri vien dabūjam negatīvu enerģijas bilanci.

Biodegvielas ražošana dod vien "darba un maizes pašu cilvēkiem" ilūziju, jo ir jāsubsidē - ja šie pašu cilvēki ražotu ko sakarīgāku, rezultāti būtu daudz pievilcīgāki. Problēma ir cilvēku negribēšana mainīt dzīves veidu, politiķi populistisku apsvērumu dēļ labāk iziet uz subsidēšanu nekā radikālu saimniecības struktūras maiņu. Mums tas nozīmētu 3/4 pašreizējo lauku iedzīvotāju pārvietošanu uz pilsētām un iesaistīšanu rūpnieciskā ražošanā. Un neredzu citu iespēju, kā vien akceptēt netīras, citu negribētas ražotnes, vienīgā alternatīva ir masveida emigrācija. Jo nav te ko darīt patreizējam iedzīvotāju daudzumam.

Bet motoru degvielu vieglāk un gala rezultātā arī tīrāk sintezēt no H2O un CO2, jeb hidrogenējot ogles, kuru pasaulē ir daudz. Izskatās, ka tas ir labāks variants par daudzināto ūdeņradi. Un arī par akumulatoriem. Nemaz nerunājot par visas pasaules apsēšanu ar monokultūrām.

Ir dažādi veidi, kā absorbēto saules energiju aprēķināt un izteikt procentos. Bet no tās radiācijas, ko uztver lapas, vairāki procenti pārvēršas ķīmiskajā energijā. Koeficients ir relātīvi mazs kokiem (<1%), lielāks zālei/labībai (ap 2%) un vēl lielāks bambusa vai cukurniedrām, laikam, arī aļgēm (4%).
Bet, uzkrātais daudzums ir liels, tā kā gudras galvas tur sakata nozīmīgu izmantojamās energijas avotu nākotnē.

Ar ieguldīto darbu, vēl lielāka problēma ir attiecībā uz kultūraugiem. Energijas ieguvums ir niecīgs, tomēr Eiropa un Amerika to dara, kā jau teicu, vairāk polītisku apsvērumu dēļ. Ilūzija - varbūt šinī brīdī, bet tehnologiskā attīstība notiek aprēķinātām nākotnes vajadzībām. Cellulozes fermentēšana tanī ir nopietns darba lauks.

Ar šķidro degvielu sintēzi no oglēm ir tā, ka tā prasa daļas C pārvēršanu par CO2 jau sākumā. Cik zinu, to plaši izmanto D-Āfrikā. Amerikā eksperimentē ar ogļu pārvēršanu CO gāzē, ko tad dedzina turbīnās. Protams, elektrības ražošanai, ne transportam.

Ūdeņradis un akumulatori transportā būs nozīmīgi tikai tad, kad elektrības iegūšanai plašāk izmantos atomenergiju.

Artur,

Par fotosintēzi tev taisnība - efektivitāte tipiski grozās ap procentu. Bet tik un tā, stipri mazāka kā Saules gaismas tiešai pārveidošanai. Nedomāju, ka jebkad augu izcelsmes degviela kļūs par ko vairāk, kā izteikti vietēju, tikai maza mēroga procesiem piemērotu kurināmo.

Saules energijas tiešai izmantošanai ir lielāks lietderības koeficients, bet vajadzīgs daudz lielāks kapitālieguldījums. Nesen Kalifornijā sāka darboties divas spēkstacijas (400-600MW ?), viena ar siltuma koncentrēšanu ar spoguļiem, otra ar fotošūnām. Tādām noteikti ir potenciāls nākotnē. Tikai, šķidro degvielu ar tām vēl nav iespējams ražot. Vairākas kompānijas (ieskaitot Shell) intensīvi strādā pie dīzeļdegvielas iegūšanas no aļgēm, laikam, taču, ar aprēķinu.

Gan jau dzīve rādīs, kura tehnoloģija labāka. Es tikai gribu teikt, ka patreiz aizgūtnēm mesties šajās, nerentablajās un neatstrādātajās tehnoloģijās, nav nekāda pamata. Fosilie kurināmie vēl vairākus gadu desmitus būs visracionālākie. Bet pašas tehnoloģijas attīstīt gan varētu - ja vien šo procesu kāds finansētu...