Slieku radīta vērtīga mēslojuma biohumusa ražošana ir bizness ar 300 procentu peļņu, apgalvo audzētāju asociācijā. Taču, lai tas kļūtu īsti izdevīgs, vajadzīgi lieli apjomi, un tos nemaz tik daudziem neizdodas sasniegt.

Pagaidām tas ir tikai pašas dārzam, bet slikts tas ierindnieks, kas negrib sasniegt ko vairāk, saka grobiņniece Marija Lapsiņa. Barības pamatā tām ir kūtsmēsli, par piedevām der, piemēram, kartupeļu mizas. Vislabāk, ja dārzeņi mazliet iepuvuši, kļuvuši glumi. "Bet jūs redzat – smakas nav nekādas, lai arī kastēs ir mēsli," viņa piebilst. Siltums, barība, pietiekami telpas, grobiņniece uzskaita, kas sliekām vajadzīgs. Svarīgi arī, lai būtu tumšs.

Slieku apēstais un pārstrādātais – biohumuss – krājas kastes apakšā, tā viss kastes saturs pamazām krītas. Marija Lapsiņa sliekas baro reizi nedēļā, papildinot saturu. Pamazām gatavā biohumusa kārta aug uz augšu, līdz sasniedz kastes augšmalu.

Atšķirībā no Latvijas parastajām sliekām, kalifornietes vis nelien zemē, bet rokas pa virskārtu. Tāpēc arī tās mūsu klimatiskajos apstākļos nevar pārziemot.   

Latvijā darbojas vismaz četras slieku audzētāju apvienības, taču savā starpā tās nekonkurē, stāsta Slieku audzētāju asociācijas sekretārs Ģirts Golde. Viņa pārstāvētā asociācija dibināta pagājušā gada rudenī.

Pēc Ģ. Goldes teiktā, Latvijā varētu būt pāris lielu audzētāju un seši vai septiņi tādi, kas tiecas kļūt par lieliem. "Mums visiem mērķis ir viens," viņš norāda. "Rapsis, kukurūza – tie noplicina zemi tā, ka ne ar kādiem minerālmēsliem nevar vairs labot. Bet, ja visu apstrādā ar bioloģiskām metodēm, ar biohumusu tad to var. Un tas nav nereāli."

Plašāk lasiet laikraksta "Kurzemes Vārds" 30.marta numurā.