Līgatnietis un mežsaimnieks Uldis Pušpurs ir uzņēmējs vairākus desmitus gadu. Iemēģināta roka kokapstrādes uzņēmuma, ekoveikaliņa un pat remontdarbnīcas vadīšanā.

Uzņēmējs norāda, ka dzīve ik pa laikam parāda pareizos virzienus un veic nepieciešamās pārmaiņas. Atliek vien sekot līdzi notiekošajam un domāt, kas visvairāk konkrētajā mirklī sadzīvē nepieciešams.

"No šī gada piedzīvojām kārtējo Valsts meža dienesta reformu, kas vēsturisko Cēsu rajonu sašķēlusi vēl vairāk un samazinājusi pakalpojuma pieejamību. Taču meža īpašnieku skaits nemazinās, tāpat kā koksnes izstrādāšanas apjomi valstī. Turklāt daļai sabiedrības mežs ir galvenais vai pat vienīgais ienākumu avots," norāda U. Pušpurs, kurš šomēnes Cēsīs atver meža pakalpojumu biroju.

U. Pušpurs atklāj, ka viņa izveidotais birojs sniegs gan konsultācijas, gan nepieciešamības gadījumā palīdzēs pārdot vai izstrādāt cirsmas.

"Iecere ir patiešām tāda, ka palīdzēsim rast atbildi vai risinājumu uz jebkuru jautājumu, kas skar meža īpašnieku, sākot no juridiskām lietām, beidzot ar praktiskām- meža stigošanu, jaunaudzes kopšanu, meža pirkšanu un pārdošanu, izstrādāšanu un visu ko citu," stāsta U. Pušpurs un atklāj ieceri, ka viņa vadītais birojs pēc vēlēšanās palīdzēs cilvēkiem mežus pārdot izsolēs, kas esot gandrīz labākais veids, jo cena esot vistuvāk patiesajai īpašuma vērtībai.

"Mežs latviešiem ir "zaļais zelts", un nereti redzams, ka cilvēki īsti neprot mežu pareizi apsaimniekot, kopt un uzturēt. Taču par mežu iznīkšanu Latvijā būtu pāragri runāt. Tas visu laiku ataug. Bērzs, alksnis, apse aug ļoti ātri. Jā, labs mežs izaug krietna cilvēka mūža garumā, un varētu būt bažas, ka pēc gadiem nebūs tieši laba lietaskoka," saka U.Pušpurs un atzīst: „Nav pareizi, kā šobrīd Latvijā, ka pakalpojums aiziet prom no cilvēka, taču kā uzņēmējs teiktu, ka tukša vieta jau nepaliek. Veidojot meža pakalpojumu biroju, vēlos popularizēt izsoles. Privātie mežu īpašnieki tās reti izmanto," domās dalās uzņēmējs un, vērtējot uzņēmējdarbības vidi pilsētā, saka: "Cēsīs jau viss iet mazumā. Ielas kļūst tukšas, veikalu skatlogi izmiruši. Jocīgi to visu redzēt. Taču arī laukos dzīve pierimst, un tas atsaucas uz dzīvi pilsētā. Ja savulaik lauku cilvēki brauca uz pilsētu kādas nepieciešamības vadīti, tagad viņiem nepieciešamību saraksts sarūk. Tādēļ arī pilsētā mazinās pieprasījums pēc veikaliem, citiem uzņēmumiem un sabiedriskām iestādēm."

U. Pušpurs uzsver, ka jādomā, kā piemēroties situācijai, un jāmeklē iespējas.

"Man pieder neliels namīpašums Rīgas ielā, kas paredzēts komercizmantošanai. Jādomā, ko ar to darīt. Var jau visu pārdot, būtu miers, tomēr izvēlos meklēt veidus, kā strādāt un būt noderīgam šajā pilsētā. Tā nāca jauna ideja," saka U. Pušpurs.

Autore: Liene Lote Grizāne

Avots: edruva / 02.02.2012