Viens no
lielākajiem darba devējiem un nodokļu maksātājiem Alūksnes novadā –
kokapstrādes uzņēmums "Ozoli AZ" – strādā eksportam, ražojot tā
saucamo nišas produkciju.
Pamats
Andis, Ivars un Gintis Zariņi ir jaunlaicēnieši vismaz ceturtajā paaudzē.
Visi trīs arvien bijuši īsti laucinieki, kuriem zemes un meža darbi pazīstami
kopš bērna kājas – tēvs gājis arī medībās. Dažādos tehnikumos, atšķirīgās
ievirzēs skolojušos puišus vienoja prasme rīkoties ar tehniku. Tiklīdz radās
iespēja tikt pie kolhoza mantības, Andis nekavējoties nopirka daļu tehnikas un
biznesu uzsāka ar kartupeļu audzēšanu. Tās attīstības izredzēm izgaistot, viņš
1994. gadā pievērsās kokapstrādei. Paša mednieka gaitās nostiprinājās
pārliecība par mežsarga teikto, ka nevienu gadu nav izstrādāts tik daudz meža,
cik paredzēts... Tātad jāliek lietā neizmantotais koku resurss! Viņš sāka ar
zāģēšanu, dēļu un karkasa materiālu ražošanu kolhoza fermā. Vadīja doma vai
uzstādījums: ražot pēc iespējas gatavākus izstrādājumus ar lielāku pievienoto
vērtību, vislabāk – eksportam. Šis noiets uzradās teju uzreiz, pateicoties
tiešajiem kontaktiem, kas izveidojās, Anglijas un Vācijas pārstāvjiem
iepazīstoties ar Alūksnes rajona uzņēmējdarbības potenciālu. Jau 1997. gadā
viņi nopirka pirmo žāvētavu un ēvelmašīnu. Gadu vēlāk angļu partneri
jaunlaicēniešiem piedāvāja ražot režģus vīteņaugiem. Izdevīgo darījumu 2000.
gadā paplašināja to pieprasījums vācu tirgū. Vajadzēja jaunas iekārtas, kuras
"Ozoli AZ" iegādājās uz nomaksu ar angļu kompanjonu atbalstu. Tā aizsākās
dārza produkcijas līnija, kuru laika gaitā papildinājuši citi izstrādājumi, arī
āram paredzētās masīvkoka mēbeles no skujkokiem, kas iekarojušas stabilu tirgu
Francijā un citās Eiropas valstīs. Tikmēr uzradušies nākamie – Skandināvijas partneri, kurus interesēja
apses apdares materiāli saunām.
Kā stāsta Andis Zariņš, tolaik – 90. gadu nogalē – Latvijā ar apsi strādāja
vien retais. Ražošanas izvēršanai uzņēmums nopirka vēl vienu pamestu fermu, kur
izveidoja otru ražotni. Patiesībā divas: fermas ēku pielāgoja dārza produkcijas
ražošanai, bet 2006. gadā blakus uzceltajā angārā sāka izgatavot logus, durvis
dārza mājām, kā arī sētas un vārtus. Pirmo ražotni nospecializēja pirts
materiāliem, kurus eksportē galvenokārt uz Skandināvijas valstīm un Vāciju.
Iekārtu iegādei abās ražotnēs uzņēmums izmantojis ES fondu līdzekļus.
Bez ļauna nav laba
Senajam atzinumam nu piekrīt arī uzņēmuma vadītājs Andis Zariņš:
– Ugunsgrēks bija psiholoģiski un finansiāli smags trieciens, ko
apdrošināšana nespēj segt. Izmeklēšana neatklāja ļaunprātību. Videokamerās
2010. gada 9. septembra naktī fiksētie kadri uzrādīja dūmus ražotnē. Iespējams,
negadījums kāda darbagalda elektroinstalācijās, un, ja apkārt ir sausi
kokmateriāli, viss aiziet... Nodega arī šķūnis ar materiāliem, būtībā puse uzņēmuma.
Par saviem līdzekļiem līdz gada beigām atjaunojām daļu ražošanas nelielās
telpās, lai saglabātu tirgu un reputāciju. Ražošanas cikls, tāpat arī naudas
cikls ir garš, tāpēc nekad neesam aizrāvušies ar kredītiem, vien sakarā ar
iekārtām. Šoreiz padomā bija specifiska tehnoloģiskā līnija pašu izdomāta
inovatīva produkta – viltīgi apstrādātu apses dēļu – ražošanai, un šo projektu
atbalstīja LIAA. Palīdzēja uzkrātā pieredze, gatavojot apdares materiālus
pirtīm, kur jārēķinās ar agresīvu vidi: mitrs, karsts, auksts, sauss, un
idejas, kā to dabūt gatavu, lai izmantotie materiāli ilgi kalpotu. Uz vecajiem
pamatiem no jauna uzcelto ražotni atklājām aizvadītā gada 25. novembrī, pirmo
reizi sarīkojot balli saviem darbiniekiem un partneriem cehā, kamēr viss tīrs
un svaigs. Tagad esam vecajos pamatos ar jaunām sienām un tehniku!
Arī ar jaunu garu, kas
iemājojis modernajā darba vidē. Jaunbūvē uzcelts 2. stāvs vairāk nekā 100 m2
platībā, kur strādniekiem izveidotas omulīgas atpūtas telpas ar virtuvi un
pārējo labierīkojumu. Uzņēmumam, kurš nodarbina vairāk nekā 70 cilvēku, liels
ieguvums ir šoruden asfaltētais ceļš, kas iet gar atjaunoto ražotni.
Pašvaldības īstenotā iniciatīva iezīmējusi nesen uzsākto atbalsta un
infrastruktūras attīstības programmu vietējiem iedzīvotājiem un uzņēmumiem.
Magnēts – sakārtota
vide
Uzņēmējs, bijušais
Jaunlaicenes pagasta deputāts ieguvis arī Alūksnes novada vēlētāju uzticību būt
par viņu priekšstāvi. Tāpēc Andis Zariņš politiku vērtē kā sfēru, kur daudz
darāms.
– Bez laukiem un to attīstības
Latvija nevar pastāvēt. Kamēr valdībai nav kopēja plāna, pašvaldības neko
nozīmīgu nespēj veikt. Teritorijas ziņā otrais lielākais Latvijas novads
atstāts novārtā. Salīdzinājumā ar tuvējiem kaimiņu Gulbenes un Smiltenes
novadiem, kurus veido par attīstības centriem, Alūksnes novadam nav pat
Pierobežas attīstības programmas, kāda ir Latgalei. Nav jāžēlojas par naudas
trūkumu, bet racionāli jāapsaimnieko, līdzekļus ieguldot infrastruktūrā un
jauniešu interesēs, nevis apēšanai. Virsuzdevums ir viens – veidot labāku vidi.
Alūksnē uz pils salas uzklāts mākslīgais segums futbola laukumam, būs rotaļu
laukums un laivu piestātne. Šai ziņā igauņi Veri, kur arī ir ezers pilsētā, mūs
krietni apsteiguši ar izveidoto promenādi, peldošo estrādi. Cilvēkus piesaista
smuka vide, un 48 km no Jaunlaicenes neattur braukt peldēties uz Veri. Ja
nebūtu promenādes, mūsu novadnieki tur nebrauktu... Alūksnes kultūras nams
joprojām nav remontēts, nu vismaz ir projekts uztaisīts – tai pašā vietā jāceļ
jauns un lielāks! Alūksniešiem vēl daudz jāpiestrādā, lai pienācīgi izceltu
vēsturiskos zīmolus (Katrīna I un Gliks) tūrisma aprites veicināšanā. Pagaidām
mierina tas, ka Īrijā algu līmenis krītas, mums lēnām aug. Mainījusies arī
strādnieku attieksme pret "otrajām mājām", kas sagaida ar
mūsdienīgiem darba apstākļiem un sadzīves ērtībām. Darba ražīgumam ceļoties,
esam sasnieguši lielāko apgrozījumu uzņēmuma pastāvēšanas laikā.
Autors: Māra Grunte
Avots: la.lv / 30.01.2012
|