- Kādi ir valsts valodas kontroles daļas inspektoru pienākumi?

- Valsts valodas kontroles inspektori veic ne tikai pārbaudes, bet meklē arī pozitīvus piemērus un popularizē tos. Kā piemēru varu minēt grāmatu veikalu "Globuss', sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumus "Čili pica” un "McDonald’s”. Par veikala "Globuss" pozitīvo piemēru tika rakstīts laikrakstā "Latgales Laiks”, tika organizēts pasākums Rīgā, kur šis uzņēmums saņēma atzinības rakstu. Jāatzīmē, ka ne Daugavpilī, ne Daugavpils novadā tagad nav konstatēts neviens gadījums, kad kāda uzņēmuma vai iestādes dokumentācija būtu svešvalodā. Mēs pārbaudām arī, lai apmeklētājiem pieejamā informācija, lietošanas pamācības, marķējumi būtu latviešu valodā. Jāsaka, ka joprojām konstatējam diezgan daudz valsts valodas prasmes apliecību, kuras iegūtas nelikumīgā ceļā. 

- Pastāstiet, lūdzu, kāda ir citu valstu pieredze šajā jomā, vai arī citur ir Valodas inspekcijas?

- Valodas inspekcijas ir valstīs, kurās ir apdraudējums valsts valodai. Tādas inspekcijas ir Lietuvā un Igaunijā. Bet, sakarā ar to, ka Lietuvā un Igaunijā krievvalodīgo attiecīgi ir tikai 25%  un 8%, tad viņu funkcijas no mūsējām atšķiras, jo viņiem par valodu, kā saziņas līdzekli, nav jācīnās, nav tādas vajadzības - tur saziņas līmenī valodu pārvalda praktiski visi. Valodu inspektoru „darbības lauks” Lietuvā un Igaunijā ir pareizrakstība un pareizās valodas lietojums televīzijā un radio. Mums tā sitācija, kā jūs zināt, ir savādāka. 

- Jā, Daugavpilī sazināties latviski bieži vien ir problemātiski. Jums droši vien līdz ar to ir ļoti daudz darba?

- Mēs veicam gan plānotās pārbaudes, gan reaģējam uz sūdzībām. Jāsaka gan, ka spriežot pēc Daugavpils iedzīvotāju sūdzību skaita, varētu domāt, ka Daugavpilī problēmu ar latviešu valodas lietojumu nav, jo sūdzības no vietējiem latviski runājošiem iedzīvotājiem mēs praktiski nesaņemam. Sūdzas pārsvarā tie, kas ir kādās darīšanās atbraukuši uz Daugavpili. Gadās, ka padotie sūdzas par sava priekšanieka valsts valodas zināšanām, un otrādi – arī priekšnieki sūdzas par padotajiem. Bet saziņas līmenī laikam Daugavpils latviešus viss apmierina, ja jau viņi mūs neinformē par valodas likuma pārkāpumiem. 

- Tad varbūt mans novērojums, ka sazināties latviski Daugavpilī ir problemātiski, ir pārspīlēts? 

- Jāsaka, ka diezgan bieži Daugavpilī un Daugavpils novadā cilvēki nezina valodu pat saziņas līmenī. Piemēram, vienā pagastā kāds darbinieks latviski zināja pateikt tikai trīs vārdus: alus, degvīns un maize. Pilsētā lielākais grēkāzis šajā jomā ir tirgus gaļas, zivju un dārzeņu paviljoni.  Parasti vienu no iemesliem valodas nezināšanai min latviskās vides trūkumu, tad šajā gadījumā pārdevējiem par to būtu grēks žēloties – pircēji sabrauc no malu malām, arī latviski runājošie. Sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos arī ir daudz pārkāpumu. Varu minēt restorānu „Gubernators”, kurš parasti atzīmē, ka tur mēdz pusdienot augsta ranga ciemiņi. Bet cik kļūdaina bija viņu ēdienkarte! Tikai pēc mūsu aizrādījumiem kļūdas tika novērstas. 

- Varbūt varat nosaukt kādus kuriozus piemērus?

- Protams, ka tādu ir daudz! Taču šoreiz tie nebūs saistīti ar „Gubernatoru”, bet ar sabiedrisko ēdināšanu gan. Vienreiz pasūtīju melno kafiju un maizīti. Man atnes melnu kafiju un rupjmaizes šķēli. Vai arī ieraksti ēdienkartē: bulciņa ar maku, cepta kārpa utt. Šādu uzskaiti varētu turpināt. Labi, kad par to var pasmieties. Bet tam var būt arī bēdīgākas sekas, piemēram, medmāsa mūsu Daugavpils reģionālajā slimnīcā pacientam valodas nezināšanas dēļ nepaskaidroja, ka zāles nedrīkst sakošļāt, tās jānorij veselas. Sekas šai valodas nezināšanai bija visai nopietnas. 

- Ir dzirdēti priekšlikumi, ka ir jālikvidē valsts valodas inspekcija, un kad cilvēkiem neko neuzspiedīs ar varu, viņi labpratīgi valodu iemācīsies labāk, nekā tas bija līdz šim. Kā Jūs to vērtējat?

- Pavisam nesen biju kāda pirmsskolas izglītības iestādē. Un vadītāja man pateica: „Mēs jūs gaidījām, jo būs stimuls mācīties valodu”.  Ļoti žēl, bet realitāte ir tāda. 

- Daudzi  daugavpilieši sūdzas, ka ieraugot valodas inspektoru, viņi aizmirst visu, ko zinājuši.

- Domāju, ka to, kas ir apgūts, aizmirst nevar. Kurš tad no mums būs aizmirsis, cik ir divi reiz divi? Visiem taču ir skaidrs, ka valodu iemācīt navar, to var tikai iemācīties. Ja būs vēlēšanās, būs arī rezultāti.

Avots: d-fakti.lv / Lidija Soldāne / 4. jūnijs 2012