|
Eiropā ir tikai
septiņi uzņēmumi, kuri izgājuši pilnu sertifikācijas ciklu un tagad ražo detaļas
Siemens lieljaudas vēja ģeneratoriem. Viens no tiem - Latgales BM Industrial
Viss sākās 2000. gadā, kad
Latvijas telekomunikāciju kompānija Belam Riga uzvarēja Lietuvas Aizsardzības
ministrijas rīkotajā konkursā par militāriem mērķiem paredzētu sakaru torņu
uzstādīšanu un aprīkošanu. «Sākumā plānojām torņus pirkt no
lietuviešiem,» stāsta BM Industrial valdes priekšsēdētājs Sergejs Kumeiskis,
kurš tolaik vadīja Belam Riga Daugavpils uzņēmumu un vienlaikus bija arī
filiāļu attīstības direktors. «Bet tad padomājām... Kāpēc pirkt? Labāk taisīsim
paši!»
Ideja dzima īstajā brīdī, jo tas bija laiks, kad strauji attīstījās mobilie
sakari un tirgū parādījās arvien jauni operatori. Ne tikai Baltijā, bet arī
Krievijā, Baltkrievijā. Visiem vajadzēja sakaru torņus un mastus. Tā,
pateicoties šai idejai, Daugavpilī vēlāk radās septiņi jauni lieli uzņēmumi.
Starp tiem arī metālapstrādes uzņēmums BM Industrial, kurš specializējies
nestandarta iekārtu ražošanā un kopā ar vēl pieciem apvienojies holdingā Dauer.
Savukārt Latvija kļuva par sakaru torņu un mastu ražošanas līderi reģionā, kas,
izspiedusi no vietējā tirgus skandināvus, joprojām piegādā tos ne tikai
Baltijas valstīm, bet arī abiem austrumu kaimiņiem.
Tomēr viss plūst un mainās.
Tāpēc pašlaik, pēc Kumeiska domām, vēl nesen tik perspektīvā nozare var
attapties strupceļā.
«Kaut arī ap 70% mūsu
produkcijas joprojām ir nestandarta sakaru torņi un masti, to, ka jāmeklē gan
jauni produkti, gan jaunas iespējas, sapratām jau pirms vairākiem gadiem,»
stāsta uzņēmuma valdes priekšsēdētājs.
Torņi un masti kalpojot
gadus piecdesmit, un šobrīd Baltijā, Baltkrievijā, kā arī Krievijas Eiropas
daļā pietiekot ar jau esošajiem. Varot, kā saka Kumeiskis, orientēties uz
Sibīriju, kas ir gana plaša, Tālajiem Austrumiem, Vidusāziju, tomēr pašlaik
tikai ar torņiem un mastiem ražošanu attīstīt nav iespējams. Jāmeklē citas
idejas.
Un tas maksā
miljonu?
Toreiz, 2000.gadā, kad Belam Riga nolēma paši ražot torņus, Daugavpilī tika
izveidots uzņēmums Belmast. Kumeiskis, kurš bija beidzis Daugavpils
universitātes Fizikas un matemātikas fakultāti, gadu nostrādājis par
matemātikas, fizikas un informātikas skolotāju Dobeles 3.vidusskolā, uzņēmumā
Belam Riga nonāca, pateicoties savam krāsu televīzijai veltītajam augstskolas
diplomdarbam. Skolotājs pārkvalificējās par metālapstrādātāju.
Tomēr drīz vienam projektam
radītā jaunā ražotne kļuva lieka un neizdevīga mātes kompānijai. «Pirmkārt, tas
nebija Belam Riga profils. Otrkārt, metālapstrāde ir dārga un resursu ietilpīga
nozare, kur nauda apgrozās ļoti lēni.»
Kumeiskis ne bez ironijas
atceras: «Sākumā mums viss likās ļoti vienkārši, bet - ko nozīmē jauna rūpnīca?
Tie ir milzīgi kapitālieguldījumi. Turklāt nauda tā īsti nemaz nav redzama.
Veikala rentabilitāte ir 100%, telekomunikāciju jomā - ap 50%, bet rūpnīcai 3%
- 5%. Labākajā gadījumā.» Belam Riga jaunajā uzņēmumā ieguldījis ap miljonu
latu, tomēr atdeves no šīs naudas pirmajā gadā nav bijis.
Atbraucis valdes
priekšsēdētājs, ieraudzījis milzīgu cehu, dzelžus, vairākus ne pārāk modernus
darbgaldus, cilvēkus netīros kombinezonos, kas kaut ko metinājuši, viņš
vaicājis: «Un tas maksā miljonu?» Secinājums bijis nepārprotams - paldies, bet
mums to nevajag.
Sergejs Kumeiskis un viņa
toreizējais kolēģis Anatolijs Precinieks, tagadējais Belmast valdes loceklis,
joprojām uzskatīdami, ka ideja tomēr ir dzīvotspējīga un jaunā ražotne
perspektīva, nolēmuši uzņēmumu izpirkt un turpināt darbu. Tā kā pašiem tik
daudz naudas neesot bijis, iesaistījuši šajā darījumā brāļus Alekseju un
Andreju Zakrževskus, kuri tobrīd Daugavpils
Ķīmiskās šķiedras rūpnīcas teritorijā mēģināja izveidot biznesa parku. Aleksejs
pēc izglītības ir mašīnbūves inženieris projektētājs, bet Andrejs - ķīmiķis.
Līdz ar to metālapstrāde viņiem nebija sveša, un, it sevišķi vēlāk, kad radās
BM Industrial, Alekseja zināšanas bija jo īpaši noderīgas. Savukārt,
pateicoties biznesa parkam, brāļi varēja jauno uzņēmumu nodrošināt ar telpām,
kurās atsevišķās ražotnes - montēšana, krāsošana un metināšana, kas pirms tam
atradās dažādās vietās pilsētā, varēja strādāt vienuviet.
Uzņēmuma attīstībā tika
ieguldīti ap 3 miljoni dolāru, bet, lai uzbūvētu tam jaunu, daudz modernāku
ražotni, radīta sava celtniecības kompānija Belmast Būve. Savukārt, lai to
nodrošinātu ar darbu un apsaimniekotu jau esošās industriālās platības,
izveidotas vairākas nekustamo īpašumu kompānijas. «Mēs neko neesam
privatizējuši vai pirkuši par vienu latu. Viss ir pirkts par tirgus cenu,»
uzsver Kumeiskis.
BM Industrial radās
2005.gadā, kad tika nopirkta 1949.gadā dibinātā Daugavpils Elektroinstrumentu
rūpnīca Dauer, kas tobrīd piederēja kādai Krievijas kompānijai. Tur zem jumta
atradās 26 500 kvadrātmetru ražošanas platības, kur padomju laikā strādāja ap
3000 cilvēku, bet tobrīd bija palikuši tikai 126, kuri ražoja vienu vienīgu
stipri novecojušu produktu - pneimatisko āmuru asfalta uzlaušanai. Tā aizsākās
holdings Dauer, kas tagad ir viens no lielākajiem Latgales biznesa vaļiem -
apvieno sešus uzņēmumus, nodarbina aptuveni 400 cilvēku, un tā apgrozījums pērn
sasniedza 8 milljonus latu. BM Industrial tajā ir būtiska sastāvdaļa, jo rada
darba vietas 120 cilvēkiem, bet tā apgrozījums pērn bija 1,2 miljoni latu.
Nekādas
pašdarbības!
Jau gadu pēc uzņēmuma izveides notika tas, kas nereti notiek biznesā, ja tam ir
vairāki līdzīpašnieki un jālemj par attīstību. «Mums radās domstarpības,»
lakoniski saka Kumeiskis, «Precinieks ar Belmast aizgāja. » No
kompanjoniem viņi kļuva par konkurentiem.
«Kādu laiku mēs vēl ražojām tos sasodītos āmurus, tad atlaidām darbiniekus,
atstājot vienīgi grāmatvedību, projektētājus un apkalpojošo personālu,
nodibinājām BM Industrial, bet tiem, kuri gribēja palikt, piedāvājām
pārkvalificēties,» atceras valdes priekšsēdētājs. No simta palikuši kādi
divdesmit. «Mūsu mērķis nav ieņemt to tirgus daļu, ko jau ieņēmusi Ķīna, Indija
vai Pakistāna,» vienu no galvenajiem uzņēmuma šodienas principiem pauž holdinga
BM Industrial valdes loceklis Andrejs Zakrževskis. Lai Ķīna, ar kuru neesot jēgas konkurēt, ražo
lētus elektroinstrumentus. Kaut gan... «Arī vietējais tirgus nav mūsu mērķis,
bet gan eksports,» viņš turpina.
Arī BM Industrial savu
darbību sāka ar sakaru torņu un mastu izgatavošanu. Tomēr jaunā uzņēmuma
radītāji diezgan ātri sapratuši, ka šī konkurence nevienam nenāk par labu.
Tāpēc, ņemot vērā, ka pēc atdalīšanās pie viņiem bija palikuši projektētāji un
konstruktori, arvien vairāk sākuši orientēties uz dažādiem nestandarta
produktiem.
«Mums katrs izstrādājums ir atšķirīgs un oriģināls.» Unikālākais no tiem
esot tornis, kas izgatavots pēc Krievijas armijas pasūtījuma un nepieciešamības
gadījumā pats sevi paceļ ar saspiesta gaisa palīdzību 18 metru augstumā.
Bet 2010.gadā uzņēmuma vadība pieņēma stratēģisku lēmumu - ņemot vērā ES
nostāju atjaunojamo energoresursu jomā, no sakaru torņiem pamazām pāriet uz
enerģētikas nozarē nepieciešamo iekārtu ražošanu.
Tobrīd jau bija aizsākusies BM Industrial sadarbība ar Siemens, kas tiem
piedāvāja ražot atsevišķas detaļas lieljaudas vēja ģeneratoriem. Sākumā ļoti
vienkāršas. Tad arvien komplicētākas. Līdz pašlaik Daugavpilī top gandrīz viss
metāla korpuss, kurā atrodas pats ģenerators, kas, spārniem griežoties, ražo
elektrību, un korpusu saturošā tērauda šķērssija jeb riba, kā saka Kumeiskis.
Ja kādam tas izklausās pārlieku vienkārši, var piebilst, ka šis korpuss ir
autobusa lielumā un tam nepieciešamo detaļu izgatavošanai vajadzīgas 92 darba
stundas, bet šķērssijai - astoņas. Turklāt, ja ribas metinājuma vietās pēc
pārbaudes ar ultraskaņu vai magnētisko skenēšanu tiek konstatēts ar aci pat
nemanāms neviendabīgs sakausējums vai mikroskopisks gaisa burbulītis, tad viss
tiek kausēts vaļā, tīrīts, izjaukts sākotnējās nerūsējošā tērauda detaļās un
metināts no jauna.
«Es nezinu otru metālapstrādes uzņēmumu, kur būtu tik augsti kvalitātes
standarti un tāda kvalitātes kontrole, » saka Kumeiskis. To apliecinot gan
sertifikāti, ko saņēmis pats uzņēmums, gan ES sertifikāts, ko saņēmis katrs no
tajā strādājošajiem 50 metinātājiem. Tas gluži kā autovadītāja apliecība norāda
katra kategoriju, bet kategorija savukārt nosaka, cik komplicētus darbus var
veikt.
Ceļš līdz šiem sertifikātiem ne uzņēmumam, ne tā darbiniekiem nebija viegls
un ilga gandrīz gadu. Mēnešiem uzņēmumā strādāja Siemens pārstāvji,
pārbaudīdami tā atbilstību gaidāmajam darbam. «Turklāt pārbaudīja nevis
papīrus, bet tiešo ražošanas procesu. Katru darbinieku, katru pozīciju.
Norādīja uz trūkumiem, lika mums mainīties.» Kumeiskis ne bez lepnuma piebilst
- esot bijuši lieli, nopietni uzņēmumi, piemēram, Polijā, kas šīs Siemens
prasības nespējuši izpildīt.
ES programma paredz līdz
2020. gadam uzstādīt 70 000 vēja ģeneratoru. Lielu daļu no tiem ražo Siemens,
viena no nozares lielākajām kompānijām. Daugavpilī mēnesī tiek saražoti 20
ģeneratora detaļu komplekti.
Kāpēc Siemens izvēlējies
Daugavpili? Gluži kā dzīvē, arī biznesā daudz ko izšķir nejaušas tikšanās un to
rezultātā radušies personiskie kontakti.
Ap to laiku, kad Latvijā
sākusies krīze, Daugavpilī ieradies kāds viņu paziņa. Latviešu puisis no Rīgas,
kurš strādājis dāņu metālapstrādes uzņēmumā East Metal. Dāņi tobrīd bija
saņēmuši tik lielu pasūtījumu no Siemens vēja ģeneratoru korpusa izgatavošanai,
ka vieni netika ar to galā. Viņš tad arī ieteicis daugavpiliešus kā potenciālus
partnerus. Vēlāk jau pasūtītāji, izvērtējot gan uzņēmumu, gan darbaspēka
kvalitāti un pieejamību Daugavpilī, šo ieteikumu akceptējuši.
Tagad BM Industrial ir
līgums ar Siemens līdz 2020.gadam, un viņi burtiski pa mēnešiem zina, ko un cik
daudz vajadzēs saražot turpmākajos septiņos gados. Tomēr tas vēl nav viss - ir
sākušās sarunas ar citiem moderno elektrības ieguves tehnoloģiju ražotājiem par
līdzīgu sadarbību.
3 biznesa principi
1. Primārais ir eksports, nevis vietējais tirgus
2. Neražot produktus, kurus ražo Ķīnā, Indijā vai Pakistānā
3. Attīstībā paļauties tikai uz pašu līdzekļiem
Aivars
Kļavis
Avots: ir.lv / 12.jūlijs 2012
|
