Biogāzes ražošana Latvijas laukos var izrādīties nevis ieguvums, bet drauds, kas uz dažu bagātības rēķina degradēs vidi. Noplicinātas augsnes, milzīgs fosilās degvielas patēriņš, liels minerālmēslu apjoms, izdangāti ceļi vēlos rudeņos, piesārņota vide, sprādzienbīstamība - tie ir faktori, kas, pēc zinātnieku domām, saistīti ar biogāzes ražošanu, raksta «Zemgales Ziņas».

Ražojot biogāzi, tiek attīstīta ekonomika lauku reģionos, radītas jaunas darba vietas un sakārtota infrastruktūra. Sadedzinot biogāzi, iegūstam siltumu un elektrību, varam nodrošināt apkuri daudzdzīvokļu mājās, skolās, bērnudārzos, kultūras namos. Elektroenerģijas ražošana būtiski uzlabo Latvijas energoneatkarību no Krievijas dabasgāzes. Klausoties šajos Ekonomikas ministrijas (EM) lozungos par zaļās enerģijas pozitīvajām pusēm, varētu šķist, ka laukus tuvākajos gados sagaida straujš uzplaukums, jo Jelgavas novadā vien drīzumā biogāzi nodomājuši sākt ražot nepilns desmits uzņēmēju.

Taču realitātē atklājas pavisam cita aina, kuras drūmajām pusēm sabiedrības uzmanību nu cenšas pievērst arī zinātnieki, – modernajās ražotnēs būs vien dažas darba vietas, biogāzes ieguvei jāpatērē ievērojams neatjaunojamo resursu apjoms, ierastos labības laukus Zemgalē nomainīs kukurūza, bet siltums izkūpēs atmosfērā, jo neviena zemnieka sētā vēl nav redzēts kultūras nams vai skola. Diemžēl šiem apgalvojumiem EM pretargumentus nespēj sniegt.

Kā «Ziņām» atklāj EM pārstāve Elita Rubesa-Vorovko, pagājušajā gadā ministrija apstiprinājusi septiņu Jelgavas novada zemnieku un uzņēmēju ieceres būvēt biogāzes ražotnes. Vēl tādas atļaujas tikušas trim Dobeles puses saimniekiem, bet gāzi patlaban iegūst tikai viena – LLU mācību un pētījumu saimniecība «Vecauce», kas licenci saņēma jau 2008.gada beigās. «Vecaucē» no biogāzes, to sadedzinot, iegūst arī elektroenerģiju, ko pieņemts saukt par zaļo enerģiju.

«Vecauces» pieredze liecina, ka reaktora process lielā mērā ir automatizēts, tāpēc jaunas darba vietas nav plānots radīt. Arī par ceļu un citas infrastruktūras būvniecības plāniem LLU saimniecība un citi uzņēmēji klusē.

Elektrība patlaban ir galvenais resurss, ko iegūst no biogāzes un kāpēc tik daudzi kāro celt šādas stacijas. Valsts noteikusi, ka par katru kilovatstundu, ko iepludina «Latvenergo» tīklos, ražotājam desmit gadu maksās 14 santīmu. Pēc tam cena tiks mainīta. Piebilstams, ka patērētāji pašlaik par tādu elektrības apjomu maksā ap septiņiem santīmiem.

Ekonomikas ministra padomnieks Klāvs Olšteins skaidro, ka, sadedzinot biogāzi gāzes ģeneratoros, iegūstam ne tikai elektroenerģiju, bet arī siltumu. Ar to savukārt varot nodrošināt daudzdzīvokļu mājas, skolas, bērnudārzus, kultūras namus, graudu kaltes un citus objektus. To, ka iegūtās siltumenerģijas lietderīga izmantošana var izrādīties problemātiska, atzīst gan «Vecauces» vadība, gan nozares asociācija. Pagaidām vēl nevienā zemnieku saimniecības pagalmā bērnudārzi vai kultūras nami nav redzēti. Risinājums – izbūvēt jaunas siltumtrases. Tāda iecere esot arī Vinteriem, taču līdz tuvākajam ciematam ir vairāk nekā kilometrs, tāpēc cauruļu sistēmai būtu nepieciešami lieli ieguldījumi.

Intervijā «Latvijas Avīzei» LU vadošais pētnieks profesors Edvīns Karnītis paudis bažas, ka «visa šādu ražotāju runa par koģenerāciju, elektrības un siltuma ražošanu ir diezgan tukša, jo ar tik augstu elektrības cenu ražot siltumu nevienam neinteresē». Pēc viņa teiktā, elektrības cena atsver un sedz visu – četros gados atpelna visas investīcijas, un pēc tam nāk tīrā peļņa.

Ministra padomnieks kā būtisku min faktu, ka biogāzes ražošanas process nepiesārņo vidi un rada emisijas (metāns, ogļskābā gāze) samazinājumu. Šim apgalvojumam nepiekrīt zinātnieki. Agronomijas zinātņu habilitētā doktore LLU profesore Ināra Turka un profesors E.Karnītis ir vienisprātis, ka «zaļā enerģija» ir tikai lozungs, kas jau tuvākajos gados var izrādīties drauds videi.

Pēc I.Turkas domām, ir neadekvāti šo ražošanas veidu nosaukt par zaļu, jo tas neatbilst patiesībai – lai pie «zaļās» enerģijas tiktu, vispirms jāiztērē ievērojams neatjaunojamās enerģijas daudzums. Lai iegūtu lielu kukurūzas zaļmasas apjomu, zemnieki lietos palielinātas minerālmēslu devas, izmantos daudz fosilās degvielas lauku apstrādei, novākšanai un transportam. Jāņem vērā, ka kukurūza pie mums neizaug tik krāšņa kā dienvidu reģionos. Biogāzes ražošana draud ar noplicinātām augsnēm – ja sāk šo biznesu, neviens par augu seku nedomās, vērtē profesore I.Turka.

Lai uzceltu vienu biogāzes ražotni, valsts un ES zemniekam atbalsta maksājumos gatavas samaksāt ievērojamas naudas summas. Turklāt lielākā daļa ieguldījumu silda nevis Latvijas, bet citu valstu ekonomikas, jo iekārtas ieved no ārzemēm. Savukārt par elektrības ražošanu valsts dažiem uzņēmējiem maksās dubultu tarifu. «Par šo «zaļo» lozungu maksās sabiedrība, turklāt tikai tāpēc, ka tas ir modē,» uzsver profesore I.Turka.

Skeptiski kļuvuši arī zinātnieki Vācijā, kur biogāzi ražo jau vairākus gadus un pieredzi smeļas mūsu zemnieki. Vācieši secinājuši, ka  zemnieki ar biogāzes ražošanu bijuši pārsteidzīgi, nesagaidot zinātnieku vērtējumu. Pētījumos secināts, ka kukurūzas audzēšanai tiek izmantotas auglīgākās augsnes, kas tagad noplicinās. Arvien mazāk paliek tradicionālo kviešu un rapšu lauku. Kukurūzu iecienījušas mežacūkas, jo šī kultūra vēlos rudeņos ir sulīgākā barība, tāpēc saimniecību tuvumā cūkas savairojušās un noposta sējumus.


Vēl plašāk lasiet «Zemgales Ziņu» 16.februāra numurā.

Avots: www.zz.lv / 17.02.2010